Gribēja mierīgu pensionāra darbu

Saldus medicīnas centra izpilddirektors ALEKSANDRS GLUŠKOVS nupat atzīmēja nozīmīgu jubileju, saņēma daudz laba vēlējumu un uzslavu. Pelnīti, jo 12 gados viņš kļuvis neaizstājams — prot salabot iekārtas, savaldīt saniķojušos datorus, koordinēt celtniecības darbus, apkalpot klientus reģistratūrā, vadīt simtiem tūkstošu eiro vērtus Eiropas līdzfinansētus attīstības projektus un satraukuma brīžos pateikt “viss būs kārtībā” tik pārliecinoši, ka jānotic. Potēt un masēt viņam neviens neliek, bet, ja būtu nepieciešams, ticiet, — iemācītos.

Īsā intervijā Aleksandrs atceras, kā nonācis Saldus medicīnas centrā.

“Dzirdēju SMC iepriekšējo vadītāju Ingemaru Harmsenu sakām, ka meklē izpilddirektoru, jo mans priekšgājējs Uldis Liepiņš gāja pensijā. Teicu: “Ņem mani!” — “Tu nejoko?” — “Nē!”. Pēc dienas viņš piezvanīja, lai vēlreiz pārliecinātos, ka biju runājis nopietni. Brīdināja, ka alga nebūs liela. Tas mani neinteresēja — pēc pensionēšanās no policijas vadīju loģistikas uzņēmumu, ilgojos pēc normāla darba laika un paredzamības. Tā arī teicu, ka man vajag mierīgu pensionāra darbu. Nē, mierīgs nebūšot. Nu, labi.

Mēnesi staigāju līdzi Uldim Liepiņam un iegaumēju visu, ko viņš rādīja un stāstīja. No 2013. gada janvāra sāku strādāt patstāvīgi.”

Kurš kuru šajos gados mainījis vairāk: jūs Saldus medicīnas centru vai tas jūs?

“Pirmajos gados pēc slimnīcu reformas SMC bija lieli parādi, ko pamazām nomaksāja, tāpēc Uldim bija grūti, trūka naudas remontiem, uzlabojumiem. Kad sāku strādāt es, finansiālā situācija jau sāka uzlaboties, tāpēc soli pa solim, telpu pa telpai varējām atļauties izremontēt, sagādāt jaunas iekārtas, aparatūru. Saņēmām atbalstu ģimenes ārstu prakšu labiekārtošanai 2. stāvā; kovida laikā medicīnas nozare varēja vairāk nopelnīt, un ar priekšsēdētājas Nellijas Kleinbergas atbalstu remonti un investīcijas pakalpojumu uzlabošanā strauji pavirzījās.

Gandarījums, ka izdevies sakārtot lielu daļu vecās slimnīcas, kur tagad telpas īrē skaistumkopšanas speciālisti, frizieri, — brīvu kabinetu nav! Izdevās piesaistīt Eiropas naudu fizioterapijas zāles ierīkošanai; vienlaikus novērsām ūdens krāšanos pagrabā un sakārtot daudz ko citu. Nupat atjaunojām vidējās kāpnes, tagad tās ir drošas un skaistas. Vēl tikai vajadzētu atrast vienam šīs ēkas spārnam investoru, kas to izremontētu un izmantotu.

Kas mainījies manī? Esmu kļuvis vecāks. (Smejas.) Un daudz vairāk uzzinājis par medicīnu.”

Nupat esat jau otrreiz sasniedzis pensijas vecumu.

“Kopējais darba stāžs man ir 48 gadi — sāku strādāt 1977. gadā. Taču jūtos labi un varu strādāt, kāpēc lai to nedarītu? Kamēr neviens nenorāda, ka jāiet prom.” (Smejas.)

Mājās jūs gaida simtiem galviņu liela saime — bišu drava.

“Tā ir tik liela, lai varētu pats apsaimniekot, — vidēji 20 — 25 stropi. Biškopībai pievērsos, kad sāku dzīvot lauku mājā. Bijušais kolēģis no policijas lūdza atļauju izvietot dažus stropus. Vēroju viņu darbojamies un sapratu, ka man patīk.

Pie bitēm es atpūšos, lai gan ne mazums smagi jāstrādā. Tik interesanti, kā tās darbojas, atgriežas stropos un ienes ziedputekšņus! Pavasarī mēdzu paklausīties, kā bites mostas un san stropā. Tajā sabiedrībā nedrīkst būt ne dusmīgs, ne nervozs, visas sliktās domas jāizmet no galvas.”